❤

Tā..īsumā

Tik sen nebiju neko rakstījusi. Tagad guļu gultā un klausos vecu un ļoti, ļoti labu mūziku. Visu dienu es dzīvojos pa savu istabu. Ārā no tās īsti negribas iet, jo vienmēr būs kāds, kas pateiks ko aizskarošu. Lai no malas es izskatos tā, it kā es neņemtu to visu pa pilnu, bet tomēr tas viss mani ļoti sāpina. Cik ļoti man gribētos, lai viss ir kā agrāk. Es nebiju vienmēr tā sliktā un visi bija jauki pret mani. Es vienmēr esmu sapņojusi par labām brāļu, māsu attiecībām. Man nekas tāds nav bijis. Vienmēr pa vidu ir bijuši strīdi, dusmās pateikti skarbi vārdi, skaudība un riebīgums vienam pret otru. Tas mani ļoti apbēdina. Lai cik ļoti gribētos to visu mainīt, tas ir grūti. Varbūt ar laiku. Tagad vienīgi es priecājos par to, ka es beidzot saprotu, cik ļoti man ir vajadzīga mana ģimene. Man ir burvīgi vecāki. Neko labāku es nevarētu vēlētos. Reāli, es tikai tagad to visu sāku novērtēt, cik ļoti viņi ir darījuši manā labā. Man ir no kā mācīties, jo es gribu, lai mani bērni varētu teikt :"Man ir paši labākie vecāki pasaulē." Gluži kā tagad to saku es. Ir jauki visas savas domas kaut kur uzrakstīt, jo īsti ar visiem to visu nevarētu apspriest. Draugu, teikšu godīgi, man nav un nevajag. Man nevajag liekas problēmas un drāmas, ko cilvēki mēdz rīkot. Ir grūti atrast sev līdzīgos. Vai nu nākas pielāgoties un aizmirst par savu "es" vai arī izvēlētos būt pašam par sevi. Tā ir vieglāk.