Pati brīnos cik savādāka esmu palikusi. Vienkārši pārmaiņas līdz šim nebiju jutusi. Ir feini nerēķināties ar citiem, citu jūtām. Protams, nedaru pāri, bet par katru pateikto, slikto vārdu arī nepārdzīvoju. Lai jau vienreiz saprot.
Daudzas reizes jau esmu aizdomājusies par draugiem. Tā vispārīgi. Man nav vajadzīgi draugi. Nē, nopietni. Skolā, jā, ir forši, ar klasesbiedriem pačilot, bet ārpus tās - nē, paldies. Iztikšu bez.
Neskaitāmi cilvēki man ir teikuši, ka es vēlāk sapratīšu draugu nozīmi manā dzīvē. Bet kad?
Šādi jau esmu dzīvojusi ļoti ilgi. Šaubos, ka pienāks tāda diena, jo nav nekā tāda par ko man visiem tiem būtu jāpasaka :"Paldies, ka esi bijis mans draugs."
Nav jau par ko..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru