Ir ļoti grūti pazaudēt kādu cilvēku. Apzināties, ka viņu vairs nekad mūžā nedzirdēsi un neredzēsi.. tas tiešām ir grūti. Jāatceras vien ir pēdējās atmiņas par cilvēku, kuras ir palikušas prātā. Man to atmiņu nav pietiekoši daudz. Cenšos pārcilāt savus dzīves svarīgākos notikumus, bet..nekā. Ir jau pāris...bet, nekā tāda, lai teiktu, jā, kā to var aizmirst.
Vēl cenšos aprast. Liekas, ka tā visa saprašana ir kaut kur starp vēderu un kaklu. Pie sirds. Līdz galvai gan tā vēl nav aizgājusi. Iekšēji es sev cenšos ieskaidrot, kā ir patiesībā, bet visu laiku kaut kas man traucē visu saprast. Ir tā, ka es ticu tam, ko es esmu redzējusi vai jutusi un laikam tāpēc nevaru vēl pierast. Pagaidām man ir tikai informācija par notiekošo. Bēru dienā nāksies saskarties ar sāpēm vēl vairāk, jo tās beidzot būs nonākušas līdz manam prātam. Skarbi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru