❤

Tā..īsumā

Tik sen nebiju neko rakstījusi. Tagad guļu gultā un klausos vecu un ļoti, ļoti labu mūziku. Visu dienu es dzīvojos pa savu istabu. Ārā no tās īsti negribas iet, jo vienmēr būs kāds, kas pateiks ko aizskarošu. Lai no malas es izskatos tā, it kā es neņemtu to visu pa pilnu, bet tomēr tas viss mani ļoti sāpina. Cik ļoti man gribētos, lai viss ir kā agrāk. Es nebiju vienmēr tā sliktā un visi bija jauki pret mani. Es vienmēr esmu sapņojusi par labām brāļu, māsu attiecībām. Man nekas tāds nav bijis. Vienmēr pa vidu ir bijuši strīdi, dusmās pateikti skarbi vārdi, skaudība un riebīgums vienam pret otru. Tas mani ļoti apbēdina. Lai cik ļoti gribētos to visu mainīt, tas ir grūti. Varbūt ar laiku. Tagad vienīgi es priecājos par to, ka es beidzot saprotu, cik ļoti man ir vajadzīga mana ģimene. Man ir burvīgi vecāki. Neko labāku es nevarētu vēlētos. Reāli, es tikai tagad to visu sāku novērtēt, cik ļoti viņi ir darījuši manā labā. Man ir no kā mācīties, jo es gribu, lai mani bērni varētu teikt :"Man ir paši labākie vecāki pasaulē." Gluži kā tagad to saku es. Ir jauki visas savas domas kaut kur uzrakstīt, jo īsti ar visiem to visu nevarētu apspriest. Draugu, teikšu godīgi, man nav un nevajag. Man nevajag liekas problēmas un drāmas, ko cilvēki mēdz rīkot. Ir grūti atrast sev līdzīgos. Vai nu nākas pielāgoties un aizmirst par savu "es" vai arī izvēlētos būt pašam par sevi. Tā ir vieglāk.

Lai vieglas smiltis, omīt..

Ir ļoti grūti pazaudēt kādu cilvēku. Apzināties, ka viņu vairs nekad mūžā nedzirdēsi un neredzēsi.. tas tiešām ir grūti. Jāatceras vien ir pēdējās atmiņas par cilvēku, kuras ir palikušas prātā. Man to atmiņu nav pietiekoši daudz. Cenšos pārcilāt savus dzīves svarīgākos notikumus, bet..nekā. Ir jau pāris...bet, nekā tāda, lai teiktu, jā, kā to var aizmirst.
Vēl cenšos aprast. Liekas, ka tā visa saprašana ir kaut kur starp vēderu un kaklu. Pie sirds. Līdz galvai gan tā vēl nav aizgājusi. Iekšēji es sev cenšos ieskaidrot, kā ir patiesībā, bet visu laiku kaut kas man traucē visu saprast. Ir tā, ka es ticu tam, ko es esmu redzējusi vai jutusi un laikam tāpēc nevaru vēl pierast. Pagaidām man ir tikai informācija par notiekošo. Bēru dienā nāksies saskarties ar sāpēm vēl vairāk, jo tās beidzot būs nonākušas līdz manam prātam. Skarbi.

batch

Ir 3;17 no rīta. Es nevaru aizmigt, jo prātā ir 100 un 1 doma. Es vienkārši "cepos". Ne jau no karstuma, vienkārši uznāca man kaut kādi melnie. Reizēm es ciest nevaru savu raksturu. Es vienmēr sadomājos to, kas patiesībā nav un tādā veidā bojāju sev garastāvokli. Mani tas tik ļoti kaitina. Dziļi sirdī, esmu savādāka nekā ārēji. Gluži kā divas dažādas personības. To otru pazīstu tikai es un neviens cits, jo savādāk mani neviens nevarētu paciest. Nē, nopietni. Tādēļ es esmu iemācījusies atdalīt savas personības divas puses. Viena - ar cilvēkiem, otra - pašai sev. Tā nu manā dzīvē ir iekārtots.

booooring

Nevaru vairs izturēt šo garlaicību. Visas iespējamās filmas ir noskatītas. Visas interneta adreses ir "izstaigātas". Ārā tumšs un nav ar ko staigāt. Nav ar ko runāt pat mājās. Atliek tikai mūzikas klausīšanās...tas arī viss, bet cik ilgi var??
Es tiešām gribu kaut kur aizbraukt uz kādu laiku un vienkārši atpūsties tā, lai nav garlaicīgi. Help.

///

Mani atkal nomoka tā sajūta, ka gribas kaut ko mainīt. Tā radikāli visu mainīt. Ir tikai viena problēma. Pārmaiņas nenotiek vienas dienas liekā, ir vajadzīgs laiks. Problēma ir tajā, ka esmu ļoti nepacietīga. Tas arī ir visbiežākais iemesls tam, ka es bieži vien nepabeidzu iesāktās lietas, jo es neredzu tūlītējus rezultātus. Teikšu - mana sliktākā īpašība.
Es pati īpaši neizprotu, kāpēc ir vajadzīgas pārmaiņas..iespējams tas ir rutīnas dēļ. Katru dienu viens un tas pats. Man laikam vienkārši ir vajadzīga mūžīga kustība un pārmaiņas. Gribu kaut ko jaunu. Jaunas izjūtas, jaunus piedzīvojumus..Nesaku, ka tagad ir slikti, tikai kaut kas pietrūkst. Visu, protams, es mainīt nevēlos. Ir lietas, kuras es ne par ko nemainītu. Drīzāk ne lietas, bet cilvēki un sajūtas, ko tie sniedz. Šoreiz es runāju tikai par sevis mainīšanu un attīstīšanu.
Jācenšas tiekties uz nosprausto mērķi, jo domas par to, kas būs tad, kad viss iecerētais būs sasniegts, sniedz lielāku iedvesmu darboties.

haču

Ārā spīd saulīte. Man ir patiešām neviltots prieks par to, bet piecelties un iziet ārā es vienkārši nevaru. Man ir tāda sajūta, itkā visu nedēļu būtu negulējusi. Saukšu to par pavasara nogurumu. Tas pāries. Zinu.
Atceros, ka pārējos gadus mani tas īpaši nesatrauca, bet šogad ir savādāk. Kāpēc -nezinu.
Gribu iziet ārā un vienkārši pastaigāt. Pabūt pašai ar sevi un izbaudīt svaigo gaisu. Tieši to man vajag.
Laikam būs jāsaņemas un jāiziet. Varbūt nogurums pazudīs. Kas to lai zina.. :)