❤

Tā..īsumā

Tik sen nebiju neko rakstījusi. Tagad guļu gultā un klausos vecu un ļoti, ļoti labu mūziku. Visu dienu es dzīvojos pa savu istabu. Ārā no tās īsti negribas iet, jo vienmēr būs kāds, kas pateiks ko aizskarošu. Lai no malas es izskatos tā, it kā es neņemtu to visu pa pilnu, bet tomēr tas viss mani ļoti sāpina. Cik ļoti man gribētos, lai viss ir kā agrāk. Es nebiju vienmēr tā sliktā un visi bija jauki pret mani. Es vienmēr esmu sapņojusi par labām brāļu, māsu attiecībām. Man nekas tāds nav bijis. Vienmēr pa vidu ir bijuši strīdi, dusmās pateikti skarbi vārdi, skaudība un riebīgums vienam pret otru. Tas mani ļoti apbēdina. Lai cik ļoti gribētos to visu mainīt, tas ir grūti. Varbūt ar laiku. Tagad vienīgi es priecājos par to, ka es beidzot saprotu, cik ļoti man ir vajadzīga mana ģimene. Man ir burvīgi vecāki. Neko labāku es nevarētu vēlētos. Reāli, es tikai tagad to visu sāku novērtēt, cik ļoti viņi ir darījuši manā labā. Man ir no kā mācīties, jo es gribu, lai mani bērni varētu teikt :"Man ir paši labākie vecāki pasaulē." Gluži kā tagad to saku es. Ir jauki visas savas domas kaut kur uzrakstīt, jo īsti ar visiem to visu nevarētu apspriest. Draugu, teikšu godīgi, man nav un nevajag. Man nevajag liekas problēmas un drāmas, ko cilvēki mēdz rīkot. Ir grūti atrast sev līdzīgos. Vai nu nākas pielāgoties un aizmirst par savu "es" vai arī izvēlētos būt pašam par sevi. Tā ir vieglāk.

Lai vieglas smiltis, omīt..

Ir ļoti grūti pazaudēt kādu cilvēku. Apzināties, ka viņu vairs nekad mūžā nedzirdēsi un neredzēsi.. tas tiešām ir grūti. Jāatceras vien ir pēdējās atmiņas par cilvēku, kuras ir palikušas prātā. Man to atmiņu nav pietiekoši daudz. Cenšos pārcilāt savus dzīves svarīgākos notikumus, bet..nekā. Ir jau pāris...bet, nekā tāda, lai teiktu, jā, kā to var aizmirst.
Vēl cenšos aprast. Liekas, ka tā visa saprašana ir kaut kur starp vēderu un kaklu. Pie sirds. Līdz galvai gan tā vēl nav aizgājusi. Iekšēji es sev cenšos ieskaidrot, kā ir patiesībā, bet visu laiku kaut kas man traucē visu saprast. Ir tā, ka es ticu tam, ko es esmu redzējusi vai jutusi un laikam tāpēc nevaru vēl pierast. Pagaidām man ir tikai informācija par notiekošo. Bēru dienā nāksies saskarties ar sāpēm vēl vairāk, jo tās beidzot būs nonākušas līdz manam prātam. Skarbi.

batch

Ir 3;17 no rīta. Es nevaru aizmigt, jo prātā ir 100 un 1 doma. Es vienkārši "cepos". Ne jau no karstuma, vienkārši uznāca man kaut kādi melnie. Reizēm es ciest nevaru savu raksturu. Es vienmēr sadomājos to, kas patiesībā nav un tādā veidā bojāju sev garastāvokli. Mani tas tik ļoti kaitina. Dziļi sirdī, esmu savādāka nekā ārēji. Gluži kā divas dažādas personības. To otru pazīstu tikai es un neviens cits, jo savādāk mani neviens nevarētu paciest. Nē, nopietni. Tādēļ es esmu iemācījusies atdalīt savas personības divas puses. Viena - ar cilvēkiem, otra - pašai sev. Tā nu manā dzīvē ir iekārtots.

booooring

Nevaru vairs izturēt šo garlaicību. Visas iespējamās filmas ir noskatītas. Visas interneta adreses ir "izstaigātas". Ārā tumšs un nav ar ko staigāt. Nav ar ko runāt pat mājās. Atliek tikai mūzikas klausīšanās...tas arī viss, bet cik ilgi var??
Es tiešām gribu kaut kur aizbraukt uz kādu laiku un vienkārši atpūsties tā, lai nav garlaicīgi. Help.

///

Mani atkal nomoka tā sajūta, ka gribas kaut ko mainīt. Tā radikāli visu mainīt. Ir tikai viena problēma. Pārmaiņas nenotiek vienas dienas liekā, ir vajadzīgs laiks. Problēma ir tajā, ka esmu ļoti nepacietīga. Tas arī ir visbiežākais iemesls tam, ka es bieži vien nepabeidzu iesāktās lietas, jo es neredzu tūlītējus rezultātus. Teikšu - mana sliktākā īpašība.
Es pati īpaši neizprotu, kāpēc ir vajadzīgas pārmaiņas..iespējams tas ir rutīnas dēļ. Katru dienu viens un tas pats. Man laikam vienkārši ir vajadzīga mūžīga kustība un pārmaiņas. Gribu kaut ko jaunu. Jaunas izjūtas, jaunus piedzīvojumus..Nesaku, ka tagad ir slikti, tikai kaut kas pietrūkst. Visu, protams, es mainīt nevēlos. Ir lietas, kuras es ne par ko nemainītu. Drīzāk ne lietas, bet cilvēki un sajūtas, ko tie sniedz. Šoreiz es runāju tikai par sevis mainīšanu un attīstīšanu.
Jācenšas tiekties uz nosprausto mērķi, jo domas par to, kas būs tad, kad viss iecerētais būs sasniegts, sniedz lielāku iedvesmu darboties.

haču

Ārā spīd saulīte. Man ir patiešām neviltots prieks par to, bet piecelties un iziet ārā es vienkārši nevaru. Man ir tāda sajūta, itkā visu nedēļu būtu negulējusi. Saukšu to par pavasara nogurumu. Tas pāries. Zinu.
Atceros, ka pārējos gadus mani tas īpaši nesatrauca, bet šogad ir savādāk. Kāpēc -nezinu.
Gribu iziet ārā un vienkārši pastaigāt. Pabūt pašai ar sevi un izbaudīt svaigo gaisu. Tieši to man vajag.
Laikam būs jāsaņemas un jāiziet. Varbūt nogurums pazudīs. Kas to lai zina.. :)

changes

Pavasaris skaitās lielo pārmaiņu laiks?
Laikam jau tā, jo nezināmu iemeslu pēc man gribas visu izmainīt. Gan saistībā ar sevi, gan saistībā ar apkārtējo vidi.
Visu gribas sakārtot pa plauktiņiem. Ir apnicis viss, kas bijis iepriekš.
Protams, ir lietas, kuras es nekādā gadījumā negribētu mainīt un nemainīšu, bet ir arī tādas mazsvarīgas lietas, kuras prasās pēc pārmaiņām.
Tādēļ laikam vienreiz pa visām reizēm ir jāsaņemas un jāuzlabo tas, kas būtu jāuzlabo. :)

Right thru me

Šodien man kaut kas nav tā kā vienmēr. Elpa liekas tik ļoti smaga, ir grūti elpot. Jūtos tā, itkā man kaut kas būtu ticis atņemts vai aizliegs. Nedaudz bēdīga un nedaudz vīlusies. Tā bez iemesla. Sasodīti nospiedoša sajūta..Gribas ātrāk aiziet gulēt, lai es varētu ātrāk pamosties un iesākt jaunu, skaistu un,protams,pavasarīgu, dienu.

spring

Jūtos kā starp ziemu un pavasari. Nav pazudis ziemas miers, bet ir iestājies pavasara nogurums. Un tā saulīte, kas šodien spīdēja... Uzreiz ir smaids sejā un ilgāku laiku gribās pavadīt ārā un izbaudīt pirmos siltos saules stariņus. Kā man patīk pavasaris! :)

08.03.10

Šodien man bija tāda dīvaina sajūta, stāvot rindā pie kases. Rindā bija vieni vienīgi ziedi, konfekšu kastes un šampanieši. Vīrieši iepirkās, lai iepriecinātu savas mīļotās sievietes. Nezinu, kā lai īsti šo sajūtu raksturotu. Skumjas - nē, drīzāk prieks, ka tomēr nav tā, ka vīrieši aizmirstu datumus, kaut gan dažiem jau ir paveicies, jo viņiem mājās ir mūžam dīcošās sievietes, kuras bez mitas centīsies atgādināt svētkus, kad varētu tikt pie kaut kā jauna. Protams, es runāju tikai par dažiem izņēmumiem. Man jau šķiet, ka buča un no sirds pateiktie trīs maģiskie vārdiņi, ir vairāk nekā viss pirktais kopā. Tas tik tā...aizdomājos.

New

Tā..no rītdienas sākšu jaunu un skaistu dzīvi. Tā vienkārši - nolēmu un būs.

true

Paskaties pa logu! Vai redzi mēnesi? Es arī! Un ir patīkami apzināties, ka lai arī esam tik tālu viens no otra..toties mūsu skatieni un domas satiekās TUR - uz mēness!!

hard

Teikšu godīgi - ir grūti. Tagad.
Labi, ka pa vidu pavīd arī laimes izjūtas, bet tas ir cits stāsts. Tagad būs par to, par ko es nekad nebiju aizdomājusies. Nekad.
Kad biju mazāka, es visu laiku strīdējos ar tēti. Vienkārši par visu. Vienmēr mammai teicu, ka nepārdzīvotu, ja viņi izšķirtos. Jā, es tā teicu.
Tagad pat prātā tādas domas nenāk.
Tagad, kad tētis aizbrauca, es sapratu, cik ļoti man viņš ir vajadzīgs. Mūsu attiecības pēdējā laikā bija ļoti,ļoti labas, ka es visiem nemitējos teikt, cik labs man ir tētis.
Tagad sēžu naktīs un vienkārši turos, lai neraudātu.
Tiešām NEKAD nebiju domājusi, ka tas varētu būt tik grūti.

Dream

Pamodos no dīvainākā sapņa. Atkal būs tā, ka visu dienu būs par to vien jādomā, jo tās sajūtas jau nepazūd.
Reizēm man tā gadās un vienmēr liekas, ka man ir jāatrod nozīme šim sapnim. Varbūt arī nē, bet galvā es tos pārcilāju 100 un 1 reizi.
Dīvaina sajūta.

Visiem --> Pēc tavām domām, kurai dziesmai ir vislabākie vārdi?

Visiem --> Pēc tavām domām, kurai dziesmai ir vislabākie vārdi?

Answer here

Visiem. ---> Ar kuru filmu tu vislabāk varētu raksturot savu dzīvi?

Visiem. ---> Ar kuru filmu tu vislabāk varētu raksturot savu dzīvi?

Answer here

Ehh

Pati brīnos cik savādāka esmu palikusi. Vienkārši pārmaiņas līdz šim nebiju jutusi. Ir feini nerēķināties ar citiem, citu jūtām. Protams, nedaru pāri, bet par katru pateikto, slikto vārdu arī nepārdzīvoju. Lai jau vienreiz saprot.
Daudzas reizes jau esmu aizdomājusies par draugiem. Tā vispārīgi. Man nav vajadzīgi draugi. Nē, nopietni. Skolā, jā, ir forši, ar klasesbiedriem pačilot, bet ārpus tās - nē, paldies. Iztikšu bez.
Neskaitāmi cilvēki man ir teikuši, ka es vēlāk sapratīšu draugu nozīmi manā dzīvē. Bet kad?
Šādi jau esmu dzīvojusi ļoti ilgi. Šaubos, ka pienāks tāda diena, jo nav nekā tāda par ko man visiem tiem būtu jāpasaka :"Paldies, ka esi bijis mans draugs."
Nav jau par ko..

Pš

Savā ziņā jūtos pateicīga apkārtējiem cilvēkiem par to, ka esmu tas, kas esmu.

Gadās.

Pēdējā laikā man pārāk bieži uznāk vēlme pateikt visiem, ko es patiesībā domāju par viņiem. Zinu, ka labāk ir paklusēt, bet reizēm tiešām tie pārējie var novest līdz baltkvēlei. Zinu, ka agrāk nebiju tāda. Varētu pat teikt, ka man bija bail kādam ko teikt, biju nedroša, bet tagad man ir pilnīgi vienalga, ko citi par mani domā. Tā IR vieglāk.
Daži reizēm atļaujas pārāk daudz un tēlo sazin ko. Riebjas pilnīgi. Tādēļ ir patīkami apzināties, ka esi kādam no tiem "krutajiem" iebāzis patiesību acīs.

If I could have just one wish..

If I could have just one wish,
I would wish to wake up everyday
to the sound of your breath on my neck,
the warmth of your lips on my cheek,
the touch of your fingers on my skin,
and the feel of your heart beating with mine...
Knowing that I could never find that feeling
with anyone other than you.

- Courtney Kuchta -

Ko plāno paveikt +/- tuvāko 5 gadu laikā?

Ko plāno paveikt +/- tuvāko 5 gadu laikā?

Answer here